Meža ģenētiskie resursi tiek saglabāti divos veidos – in situ un ex situ. Ilgmūžīgām savvaļas svešapputes koku sugām ar plašu dabiskās izplatības areālu un biežu sastopamību parasti pielieto in situ paņēmienu (saglabājot mežaudzi tās augšanas vietā), nepieciešamības gadījumā papildinot ar ex situ aktivitātēm. Sākot no 80.gadu vidus Latvijā tiek noteiktas un aizsargātas fenotipiski labākās mežaudzes. Tām tiek piešķirts ģenētisko resursu mežaudžu statuss. Pašlaik Valsts meža dienests reģistrējis ģenētisko resursu mežaudzes 4040 hektāru kopplatībā.
Meža koku ģenētisko resursu saglabāšana ex situ notiek meža koku sēklu ieguves plantācijās, klonu arhīvos, ilglaicīgajos pēcnācēju pārbaužu izmēģinājumu stādījumos, kā arī nodrošinot sēklu ilglaicīgo glabāšanu.
Ņemot vērā to, ka Latvijas meži saimnieciskās darbības rezultātā ir atjaunoti ar dažādas izcelsmes reproduktīvo materiālu, ir nepieciešama ģenētiskā izpēte, lai noteiktu, vai audzes ir vietējas izcelsmes un līdz ar to aizsargājamas. Reproduktīvā materiāla vākšana un uzglabāšana ex situ kolekcijā meža ģenētiskajiem resursiem nav veikta. Ir tikai atsevišķi reproduktīvā materiāla vākumi (piemēram, sēklas un potzari). Sēklu ilgstoša uzglabāšana atbilstoši nepieciešamajiem saglabāšanas noteikumiem un apjomiem netiek veikta, ir tikai ierīkoti nelieli ex situ stādījumi. Vienota genofonda datu bāze nav veidota, kā arī sistēmiska dokumentēšana nav veikta.